Anna jau trīs stundas bija pavadījusi kāzu salonā, pielaikojot kleitas. Uz viņas slaidās figūras tērpi izskatījās lieliski. Beidzot viņa izvēlējās greznu un izsmalcinātu kāzu kleitu. Pēc pāris nedēļām viņa kļūs par sava mīļotā cilvēka sievu.
Anna pati bija no turīgas ģimenes. Viņas tēvs, uzņēmējs Rolands nodrošināja meitai labu audzināšanu un palīdzēja iegūt juridisko izglītību. Vīrietis vēlējās nodot savu biznesu Annai, zinot par gudrās un skaistās sievietes augsto atbildības sajūtu.
Kā radošai personai jaunietei tomēr absolūti nepatika doma, ka būs jāstrādā par juristi. Pēdējā augstskolas kursā viņa tēvam paziņoja:
– Man nepatīk kalt galvā šos nogurdinošos likumus. Baidos, ka man tie nekad mūžā nenoderēs.
Protams, tēvs bija sarūgtināts, jo gribēja viņai atstāt savu biznesu, kurā bija ieguldījis visu dvēseli, taču tomēr ņēma vērā Annas lūgumu pamest tiesību zinātni un iestāties fotokursos. Jaunā dāma priecājās, ka tagad viņa var attīstīt talantu savā iemīļotākajā nodarbē. Pēc studiju beigšanas viņa atvēra savu fotosalonu.
Reiz salonā ienāca jauns vīrietis, lai nofotografētos dokumentiem.
– Nu kā? – viņš jautāja. Vai es neizskatos pēc krokodila?
– Nē, ko jūs, – Anna iesmējās, atdodot bildes. – Jūs izskatāties lieliski!
Nākamajā dienā viņš ieradās atkal .
– Vai esat nolēmis uzņemt vēl vienu bildi? fotogrāfe pieklājīgi jautāja.
– Jā, tas ir, es gribētu ar jums iepazīties, puisis atzinās. Mani sauc Agris.
Kopš tās dienas jaunieši sāka satikties. Drīz abi saprata, ka nevar dzīvot viens bez otra. Vēja spārniem pagāja gads. Agris nolēma Annu bildināt, un viņa ar prieku piekrita. Pāris bija ļoti laimīgs savās attiecībās. Anna saprata, ka mīlestība pastāv ne tikai grāmatās un filmās.
Agrim nebija bagātu vecāku. Viņam viss bija jādara pašam. Bet Annu piesaistīja mērķtiecīgā līgavaiņa gara spēks.
Beidzot pienāca kāzu diena. Jaunieši mija gredzenus dzimtsarakstu nodaļā un devās uz svinībām ārpus pilsētas pie dabas. Viesi viņiem bija sarūpējuši daudz dāvanu, bet Annas vecāki uzdāvināja trīsistabu dzīvokļa atslēgas pilsētas centrā.
Vēlu vakarā jaunlaulātie devās uz iepriekš iekārtoto guļamistabu. Ieraugot uz galda ceļojuma biļeti, Anna noelsās:
– Mūsu medusmēnesis ir sācies! Agri, tu esi īsts burvis! Zini, es arī tev gribu kaut ko uzdāvināt! Tikai aizver acis, lūdzu.
Anna zināja, ka viņas mīļotais jau sen aizraujas ar makšķerēšanu, tāpēc kā dāvanu iegādājās dažādus aksesuārus šim hobijam. Lai līgavainis pārsteigumu nejauši neatklātu pirms laika, viņa to paslēpa skapjaugšā. Ja sieviete zinātu, ka viņas ideja vēlāk izrādīsies liktenīga kļūda, viņa būtu atradusi citu vietu veltei.
Anna pakāpās uz krēsla, lai paņemtu dāvanu, bet nejauši aizķērās aiz kleitas malas un nokrita. Viņa smagi sasita galvu. Izdzirdējis troksni, Agris atvēra acis un ieraudzīja šausminošu ainu: viņa mīļotā nekustīgi gulēja uz grīdas, bet viņas galva visa bija vienās asinīs.
Tālāk viss noritēja kā sapnī: pārbiedēti viesi, ātrās palīdzības atbraukšana, ārsti, nestuves, Annas pavadīšana uz slimnīcu. Jaunais vīrs jutās ļoti vainīgs Annas priekšā. Kā viņš varēja ļaut tam notikt? Ja nu viņa neizdzīvos?
Sieviete atguvās no komas tikai pēc mēneša.
– Dakter, sakiet, vai mana mīļotā dzīvos? jautāja jauneklis, izejot no palātas kopā ar ārstu.
– Ir vajadzīgs laiks, lai to saprastu. Pagaidiet, viņa tikko atjēdzās, – atbildēja ārsts. – Centieties lieku reizi netraucēt pacienti.
Agris nāca pie sievas katru dienu un runāja. Tomēr viņa kaut kādu iemeslu dēļ novērsās no viņa. Puisis nesaprata, kāpēc. Ārsts viņam paskaidroja:
Pagaidām nav pienācis viņas atveseļošanās brīdis, bet es domāju, ka viss nokārtosies.
Drīz kļuva skaidrs, ka Anna ir zaudējusi atmiņu un nespēj atcerēties Agri. Reiz viņa jautāja savam tēvam:
– Tēt, kas tas ir par puisi, kas nāk pie manis?
– Tas ir Agris, tavs vīrs, meitiņ! Rolands teica.
– Bet man nav vīra, tēt! Es taču mācos augstskolā, – meita atbildēja.
Lai kā tēvs Annai skaidroja, ka viņa vairs nestudē juristos, strādā fotosalonā un ka viņai nesen bija kāzas, viņa to nespēja atcerēties.